Es strādāju par grāmatvedi kādā nekustamo īpašumu aģentūrā Rīgas klusajā centrā. Man ir četrdesmit trīs gadi, un lielāko daļu savas darba dienas es pavadu starp cipariem un rēķiniem.
Uz darbu es vienmēr ņemu līdzi savas pusdienu kārbiņas. Tas nav tik daudz taupības dēļ, bet gan tāpēc, ka man tiešām patīk gatavot. Biroja steigā paštaisīts, silts ēdiens ir kā mazs miera mirklis vidū visiem darbiem, nodokļu atskaitēm un nemitīgajiem telefona zvaniem.
Atver vāciņu, un uz brīdi sajūti māju siltumu, pat ja apkārt dūc printeri un kolēģi strīdas par jauniem objektiem. Viss gāja lieliski, līdz mūsu nodaļā parādījās jauns darbinieks – Arvis.
Viņam ir četrdesmit deviņi gadi, un viņš pie mums pārnāca no filiāles Valmierā. Viņš ieņēma vadošā pārdošanas speciālista amatu. Augsts, vienmēr gludi skūts, labā uzvalka žaketē un ar tik patīkamu balsi, ka šķita – viņš varētu ierunāt audiogrāmatas.
Pirmajā dienā viņš atstāja inteliģenta un mierīga cilvēka iespaidu. Bet tad pienāca pirmā pusdienu pauze, un viņš sajuta manas kartupeļu sacepuma smaržu.
Kā nevainīgs kompliments kļuva par “bezmaksas restorānu”
Tajā dienā es sēdēju mūsu nelielajā virtuves zonā, kad Arvis stāvēja man blakus. Viņš ievilka gaisu tik mērķtiecīgi, it kā būtu ieraudzījis ko neiedomājamu.
— Sarmīt, kas tas par burvīgu aromātu? — viņš klusi jautāja. — Vai tiešām mājās gatavots ēdiens?
— Jā, kartupeļu sacepums ar meža sēnēm, — es pasmaidīju un atvēru trauciņu.
— Ar sēnēm? Neticami. Es gadiem neesmu ēdis neko mājās gatavotu. Mana bijusī sieva uzskatīja, ka gatavošana ir suši pasūtīšana pa telefonu. Vai drīkstētu pamēģināt kaut mazu gabaliņu?
Tīri aiz pieklājības, kā jau mēs, sievietes, bieži darām, es viņam ieliku gabaliņu. Viņš nogaršoja, aizvēra acis un ar patiesu baudījumu noteica:
— Tas ir labākais, ko esmu ēdis pēdējos piecos gados. Tu esi īsta burve virtuvē.
Tobrīd tas šķita kā jauks kompliments. Es pat nenojautu, ka šajā mirklī esmu faktiski atvērusi savu “bezmaksas restorānu”. Nākamajā dienā Arvis ieradās pusdienās ar tukšām rokām, bet jau stāvēja blakus manam galdam ar savu dakšiņu.
— Nepaspēju no rīta ieiet “Rimi”, — viņš vainīgi pasmaidīja. — Padalīsies?
Tajā dienā viņš apēda pusi no mana vistas ruļļa, ko biju pildījusi ar sieru un spinātiem. Pēc nedēļas tā jau bija stabila tradīcija. Tiklīdz es atvēru savu somu, Arvis uzradās it kā no nekurienes.
— O, šodien kotletes ar kartupeļiem un mērci! Dievinu kotletes! — viņš priecīgi paziņoja un bez uzaicinājuma iekārtojās man blakus.
Vienā brīdī es mēģināju iebilst:
— Arvi, vispār tās ir manas pusdienas. Man pašai var nepietikt enerģijas līdz vakaram.
— Sarmīt, nu neesi tik skopa, — viņš draudzīgi atmeta ar roku. — Es taču neapēdīšu visu. Tikai pagaršošu. Tu tik garšīgi gatavo, ka nav iespējams atturēties.
Ar laiku viņš vairs pat nemēģināja lūgt atļauju. Viņš vienkārši apsēdās blakus, ņēma dakšiņu un sāka ēst, pa vidu stāstot par jauniem klientiem un darba darījumiem. Viņš radīja atmosfēru, it kā tā būtu parasta draudzīga saruna, kamēr viņa dakšiņa metodiski iztukšoja manu trauciņu.
Kad “draudzība” sāk maksāt par daudz
Pēc mēneša es pamanīju dīvainu lietu. Veikalā es sāku tērēt krietni vairāk naudas. Es sapratu, ka faktiski gatavoju diviem pieaugušiem cilvēkiem, lai gan Arvis pa šo laiku nebija atnesis pat cepumu paciņu vai “Laimas” šokolādi pie tējas.
Es mēģināju viņam uzmanīgi dot mājienus:
— Arvi, varbūt tu arī sāksi nest pusdienas no mājām? Vai vismaz pasūtīsi kādu biznesa pusdienu komplektu?
— Sarmīt, tu taču zini – es neprotu gatavot, — viņš noteica, noplātot rokas. — Un kafejnīcās viss ir negaršīgs un eļļains. Tev ir citādāk. Tu gatavo ar sirdi.
— Ar sirdi gatavoju, bet produktus “Stockmann” vai tirdziņā pērku par naudu.
— Nu, neesi tik sīkumaina. Mēs taču esam draugi, — viņš man draudzīgi uzsita pa plecu un mierīgi turpināja ēst manu pastu ar tīģergarnelēm.
“Mēs taču esam draugi.” Tas ir universāls burvju vārds, ar ko cilvēki bieži mēģina attaisnot savu nekaunību. Ērts aizsegs tiem, kuri pieraduši tikai ņemt.
Pēdējais piliens ar lazanju
Galīgais lūzuma punkts notika kādā aukstā, sniegotā otrdienā. Es iepriekšējā vakarā biju pavadījusi trīs stundas, gatavojot lazanju. Ar īstu liellopa malto gaļu, bešamela mērci un trīs veidu sieriem. Es ar nepacietību gaidīju pusdienlaiku, lai to nogaršotu.
Bet tieši pirms pārtraukuma mani izsauca vadītājs uz sapulci. Es izgāju no kabineta burtiski uz desmit minūtēm. Kad atgriezos virtuvē, mans trauciņš bija pilnīgi tukšs. Arvis sēdēja blakus un mierīgi slaucīja lūpas.
— Sarmīt, piedod, nevarēju noturēties! — viņš smaidot noteica. — Tu tik ilgi biji pie priekšnieka, es nodomāju – varbūt tevi tur pacienāja. Bet lazanje taču atdziest, žēl būtu, ja sabojātos. Zini, tas tiešām bija šedevrs.
Es stāvēju ar tukšo konteineru rokās un jutu, kā manī kaut kas pārlūst. Tas vairs nebija ne smieklīgi, ne pieklājīgi. Tas bija vienkārši nekaunīgi.
— Šedevrs, sakāt? Prieks, ka garšoja, — es ļoti mierīgi noteicu.
Vakarā mājās es apsēdos pie datora un atvēru savu “Rimi” lietotni, kur glabājas visi pirkumu čeki. Es sarēķināju visu: gaļu, lasi, sierus, saldu krējumu, garšvielas. Es rēķināju tikai to, ko viņš bija apēdis šajos divos mēnešos. Summa sanāca 214 eiro un 50 centi. Piektdienas rītā es uz darbu neatnesu nevienu kārbiņu.
Norēķinu diena birojā
Piektdienā ap pusdienlaiku es pamanīju, ka Arvis sāk nervozēt. Viņš ik pa brīdim paskatījās uz manu somu, tad uz mani. Viņš burtiski gaidīja to mirkli, kad es atvēršu savu “bezmaksas bufeti”. Beidzot viņš neizturēja un pienāca klāt.
— Sarmīt, nu, kas mums šodien ēdienkartē? — viņš jautāja, mēģinot izskatīties rotaļīgs. — Es jau kopš rīta sapņoju par tavām viltotā zaķa šķēlēm.
— Šodien, Arvi, mums ir norēķinu diena, — es pavisam mierīgi noteicu un noliku viņam priekšā izdrukātu lapu.
Viņš to paņēma diezgan automātiski, laikam domāja, ka tā ir kāda jauna atskaite par nekustamajiem īpašumiem. Bet tad viņš ieraudzīja virsrakstu: “Rēķins par pārtikas produktiem, kas izmantoti A. Bērziņa pusdienu gatavošanai (oktobris-novembris).”
— Tas ir kāds joks? — viņš uzmeta man neizpratnes pilnu skatienu.
Stāsta turpinājums otrajā lapā: kā beidzās
